Kalna galā aug ļoti vecs ozols. Tas tur aug jau daudz gadu. Katru pavasari tam izaug jaunas lapas. Katru rudeni tas mierīgi atdod lapas vējam.
Cilvēki iet garām ozolam. Viņi domā, ka tas ir tikai ainavas daļa. Viņi reti apstājas. Viņi nedomā par to, cik daudz koks jau piedzīvo.
Ozols redz saulainas vasaras un aukstas ziemas. Tas piedzīvo stipras vētras. Vētras nolauž daudz jaunus kokus. Bet ozols joprojām stāv savā vietā. Ne tāpēc, ka vējš ir maigs. Tas stāv, jo tā saknes ir dziļas un stipras.
Kādu dienu pie ozola apsēžas zēns. Viņš jūtas apmaldījies savās domās. Viņš ilgi klusē. Tad viņš nopūšas un saka: "Es nezinu, ko darīt tālāk."
Ozols neko nesaka. Tas ir kluss. Bet šajā klusumā zēns sāk saprast. Viņš saprot, ka nav jāsameklē visas atbildes uzreiz. Dažreiz pietiek palikt savā vietā. Vajag ieelpot dziļi un spert vienu mazu soli uz priekšu.
Zēns pieceļas un aiziet. Ozols joprojām klusē. Bet tieši šis klusums zēnam palīdz visvairāk. Tas ir svarīgāks par padomiem.
Reizēm lielāko mācību dod nevis vārdi. To dod spēja izturēt laiku un pārmaiņas. Svarīgi ir nezaudēt to, kas tu esi.
