Vecs ozols kalna galā

Kalna virsotnē jau simtiem gadu auga vecs ozols. Katru pavasari tas atplauka ar jaunām lapām, bet katru rudeni tās mierīgi atdeva vējam. Cilvēki, kas gāja tam garām, bieži domāja, ka koks ir tikai ainavas daļa, taču reti kurš apstājās, lai pamanītu, cik daudz tas ir piedzīvojis.

Ozols bija redzējis saulainas vasaras, bargas ziemas un vētras, kas salauza daudz jaunākus kokus. Tomēr tas joprojām stāvēja savā vietā – ne tāpēc, ka vējš to saudzētu, bet tāpēc, ka tā saknes bija dziļas un stipras.

Kādu dienu pie ozola apsēdās zēns, kurš jutās apmaldījies savās domās. Viņš ilgi klusēja, līdz beidzot nopūtās un teica: "Es nezinu, ko darīt tālāk." Protams, ozols neatbildēja. Taču klusumā zēns pēkšņi saprata, ka ne vienmēr ir jāatrod visas atbildes uzreiz. Dažreiz pietiek palikt savā vietā, ieelpot dziļi un spert nākamo mazo soli.

Kad viņš piecēlās un devās prom, ozols joprojām klusēja. Taču tieši šis klusums bija devis zēnam vairāk nekā jebkādi padomi. Reizēm lielākās mācības sniedz nevis vārdi, bet spēja izturēt laiku, pārmaiņas un nezaudēt savu būtību.